opītis

šodien gāju iesiet kursa darbu. stāvu rindā un blakus nostājas viens vecs onkolis. Viņš rūpīgi no sava maciņa izņem mazu, vecu bildīti. Viņš lūdz, vai to varētu palielināt.
to palielina un uztaisa vairākas kopijas. turpinu stāvēt rindā... viņš pret mani pagriežas un pasmada. es pasmaidu pretīm... tāda sirsnība un mīļums staroja no viņa.
Pēc tam viņš paņem bildīti, pasmaida un saka: "redz, kur es, mans dvīņu brālis un māsiņa bērnībā. šo bildīti taisu saviem mazbērniņiem, lai viņiem kaut kas paliek par atmiņu..."

Kā es vēlētos tādu opīti... kā es vēlētos būt tik ļoti jauka vecumdienās... :)